Gerda Grobiņa un Hestija!
Mani sauc Gerda Grobiņa un es pastāstīsu par mūsu ģimenes mīluli.
Mums ir divi suņuki, bet šoreiz būs runa par Ņūfaundlendieti.
Viņu sauc Black Imp Hestija (Melnais velnēns Hestija), bet mājās mums viņa ir vienkāši Hestija (pavarda sargātāja).
Pie mums viņa ir tikai gadu (vai pat mazāk), bet ir tāda sajūta ka ir jau veselu mūžību.
Kad ierauga Hestiju, tad tā vien gribās viņu papaijāt,pabužināt..nevaru izskaidrot kapēc..varbūt viņa izstaro kādu īpašu mīļuma enerģiju?
Kad viņa tiek palaista laukā vāļā no pavadas, tad nekur vairs nevar redzēt, mierīgo,lempīgo,snaudošo lacīti..tad redz tikai un vienīgi pozitīvi "lādētu" suni, kas tik vien kā dara ir lekā, skraida un smaida!
Hestija draudzējas ar visiem, viņai visi patīk, bet ar savu lielo augumu un enerģiju viņa medz nobiedēt cilvēkus. Un tieši tajā brīdi rodas nepareiz priekštats par viņu.
Otrs suns māca viņai visas blēņdarības,tāpēc kad mēs redzam Hestiju ar "šķībām" acīm..tad mēs zinām ka viņa domā pastrādāt kādu joku.
Cilvēki no malas nesaprot, kā mēs varam tam sunim tik ļoti viegli uzticēties! (viņi baidās ka Hestija varētu kādu sakost!) Bet es varu pateikt kādu noslēpumu...Hestija nemaz nezin ka var kaut ko tādu izdarīt!
Lai saprastu kāda vai cik ļoti mīļa viņa ir, tad ir pašiem jāsatiek viņa,jāpapaijā,jāpaspēlējas,jāuzticās. Lai cik ļoti gari stāstītu, to nevar aprakstīt ar vārdiem