Šodien teātra draugi atvadījās no izcilās aktrises Astrīdas Kairišas. Vairāk nekā pusgadsimtu viņa bija Nacionālā teātra zvaigzne, bet kino skatītājiem Astrīda vislabāk palikuši atmiņā ar skolotājas Lauras lomu filmā “Ezera sonāte”.
Teātra zinātniece Edīte Tišheizere norāda, ka Kairišas aktierspēlei piemita fantastisks dziļums. “Skatītāji par viņas tēliem domāja vēl ilgi pēc izrādes vai filmas noskatīšanās. Viņas izpildījumā tie bija īsti, dzīvi cilvēki, nevis dramaturga vai scenārista iztēles auglis.”
“Blaumaņa lugā “Skroderdienas Silmačos”, kur viņas Antonija saspēlējas ar Ģirta Jakovļeva atveidoto Dūdaru, mīlestības valoda bija nolasāma bez vārdiem, to saprastu pat skatītājs, kurš nezina ne vārda latviski,” par Kairišas sniegumu šajā lomā sajūsminās Tišheizere.
Teātris ir lielā mērā gaistoša māksla, bet Kairiša plašu atpazīstamību ieguva arī kā talantīga kino aktrise. 1980. gadā žurnāls “Kino” rakstīja, ka Kairišas filmu tēliem ir vairākas kopīgas īpašības. “Visas šīs sievietes vieno likteņa dramatisms. Viņu ceļš nav viegls: ciešanu un sāpju svaru kauss pārsver to, kurā prieks, siltums, mīlestība. Otra īpašība, kas vieno Kairišas varones, ir viņu vientulība. Vientuļa ir Zane filmā “Pūt, vējiņi!”. Vientuļa ir Justīne filmā “Trīs minūšu lidojums”. Vientuļa ir Ieva “Tauriņdejā”, Irēna “Liekam būt” un Laura “Ezera sonātē”, jo nevienai no šīm sievietēm dažādu apstākļu dēļ nav izveidojusies ģimenes dzīve.”
Astrīda bija precējusies ar Dailes teātra aktieri un režisoru Kārli Auškāpu, viņiem bija viens bērns, dēls Kārlis. Mūža beigās Kairišai nācās piedzīvot traģēdiju, jo vispirms mūžībā aizgāja Kārlis Auškāps, bet pēc nepilna gada 46 gadu vecumā nomira arī vienīgais dēls Kārlis. Aktrisei tas bija ļoti smags trieciens, viņas veselības stāvoklis pasliktinājās, un mūža nogali Kairiša pavadīja vienā no Rīgas aprūpes namiem.
Nacionālā teātra aktieris Ainārs Ančevskis, kuram bija ļoti siltas un draudzīgas attiecības ar Astrīdu, stāsta, ka viņa nekad nežēlojās par savu likteni. “Gan fiziskas, gan garīgas sāpes viņa paturēja sevī; pār tām varēja nojaust tikai paši tuvākie cilvēki. Kad tikāmies, Astrīda ļoti interesējās par teātri: par jauniestudējumiem, par jauno kolēģu veiksmēm un neveiksmēm. Kopā varējām gan smieties par dzīves priekiem, gan kreņķēties par nebūšanām.”
Rakstu par Astrīdu Kairišu lasiet: https://www.la.lv/aktrise-ar-noslepumu
Teātra zinātniece Edīte Tišheizere norāda, ka Kairišas aktierspēlei piemita fantastisks dziļums. “Skatītāji par viņas tēliem domāja vēl ilgi pēc izrādes vai filmas noskatīšanās. Viņas izpildījumā tie bija īsti, dzīvi cilvēki, nevis dramaturga vai scenārista iztēles auglis.”
“Blaumaņa lugā “Skroderdienas Silmačos”, kur viņas Antonija saspēlējas ar Ģirta Jakovļeva atveidoto Dūdaru, mīlestības valoda bija nolasāma bez vārdiem, to saprastu pat skatītājs, kurš nezina ne vārda latviski,” par Kairišas sniegumu šajā lomā sajūsminās Tišheizere.
Teātris ir lielā mērā gaistoša māksla, bet Kairiša plašu atpazīstamību ieguva arī kā talantīga kino aktrise. 1980. gadā žurnāls “Kino” rakstīja, ka Kairišas filmu tēliem ir vairākas kopīgas īpašības. “Visas šīs sievietes vieno likteņa dramatisms. Viņu ceļš nav viegls: ciešanu un sāpju svaru kauss pārsver to, kurā prieks, siltums, mīlestība. Otra īpašība, kas vieno Kairišas varones, ir viņu vientulība. Vientuļa ir Zane filmā “Pūt, vējiņi!”. Vientuļa ir Justīne filmā “Trīs minūšu lidojums”. Vientuļa ir Ieva “Tauriņdejā”, Irēna “Liekam būt” un Laura “Ezera sonātē”, jo nevienai no šīm sievietēm dažādu apstākļu dēļ nav izveidojusies ģimenes dzīve.”
Astrīda bija precējusies ar Dailes teātra aktieri un režisoru Kārli Auškāpu, viņiem bija viens bērns, dēls Kārlis. Mūža beigās Kairišai nācās piedzīvot traģēdiju, jo vispirms mūžībā aizgāja Kārlis Auškāps, bet pēc nepilna gada 46 gadu vecumā nomira arī vienīgais dēls Kārlis. Aktrisei tas bija ļoti smags trieciens, viņas veselības stāvoklis pasliktinājās, un mūža nogali Kairiša pavadīja vienā no Rīgas aprūpes namiem.
Nacionālā teātra aktieris Ainārs Ančevskis, kuram bija ļoti siltas un draudzīgas attiecības ar Astrīdu, stāsta, ka viņa nekad nežēlojās par savu likteni. “Gan fiziskas, gan garīgas sāpes viņa paturēja sevī; pār tām varēja nojaust tikai paši tuvākie cilvēki. Kad tikāmies, Astrīda ļoti interesējās par teātri: par jauniestudējumiem, par jauno kolēģu veiksmēm un neveiksmēm. Kopā varējām gan smieties par dzīves priekiem, gan kreņķēties par nebūšanām.”
Rakstu par Astrīdu Kairišu lasiet: https://www.la.lv/aktrise-ar-noslepumu
| ← previous | 107. from 286 | next → |
