Var dzejnieku bloķēt, var dzejnieku nievāt,
Var dubļus tam virsū noliedzot gāzt.
Var mugurā durt un nopakaļ spļaut
Un rādīt ar pirktu, cik ļoti viņš slikts.

Var piesist krustā un akmeņus mest
Tie, kas sevi bez grēka jūt,
Kas jūtās pareizi, perfekti, zinoši,
Kam baltie spārni plecus vai spiež.

Tie nezina, ko nozīmē iziet caur elli,
Caur sāpēm bezcerības tukšumam pretī.
Tiem nodevības rūgtums ir tikai vārdi
Un ēnu valsts klusums ir ļoti svešs.

Bet dzejnieks raksta un turpina rakstīt,
Liekuļot nemākot un medu liet.
Tas raksta par visu, par tumsu un gaismu,
Par jūtām, ko izjust cilvēkam ļauts.

Var dzejnieku aprunāt, noliegt vai nievāt,
Ka gudrās skolās gājis nav viņš,
Izliekot dzejā pats savu sirdi
Un dvēseli, kura pret debesīm kliedz.
/Egils Dambis/ 11.02.2019.