Kāds saka: - Dzejnieks. Es saku: - Murgi.
Tāds skribents tikai un tikai vien esmu.
Muļķis, kas domā, ka var kaut ko rakstīt,
Teorijā nezinot vispār neko.

Kāds darbus lasa. Es saku: - Paldies!
Varbūt tomēr viss nav tik traki.
Sauc to par dzeju vai nesauc par dzeju,
Bet tajā runā dvēseles balss.

Dzejnieks vai nedzejnieks. Vai nav vienalga?
Jo rindās ielikta ir mana sirds.
Ceļoties, krītot caur dvēseles sāpēm,
Kura pret debesīm kā dzērve kliedz.

Esmu dzejnieks vai tikai skribents,
Neņemos spriest, neesmu tik gudrs.
Dvēseles striptīza kailajā dzejā,
Kurā kvēl mana pukstošā sirds.
/Egils Dambis/

P.S. Pārdomas vai vispār turpināt vēl ko rakstīt. Varbūt vienkārši atmest visam ar roku un pielikt šai nodarbei treknu punktu? Kā domājat jūs?