Varbūt ka esmu kā dadzis acīs
Vai suņa nagla pakaļā kādam,
Bet tāds nu es esmu -
Grēcīgi patiess,
Patīk tas kādam vai arī ne.

Var mani lamāt, var mani pelt,
Nicināt, slavēt vai godā celt,
Nekļūšu savādāks es tikai tāpēc.
Jo es esmu es
Un nevis kāds cits.

Varu es rakstīt, nerakstīt arī,
Ja no tā melot pārstās sev kāds.
Vainojot citus vienmēr un visur,
Tajā, ko sevī
Vēl nesaredz viņš.

Es esmu es,
Varbūt nabags, ne lēts.
Zaudēt vairs nevaru es it neko,
Paliekot tāds, kāds patiesi esmu.
Jo es esmu es
Un nevis kāds cits.
/Egils Dambis/