Drudžaini rakstās lapa pēc lapas,
Puse no tām lido papīra grozā,
Iedvesma atnāk kā kaprīza dāma,
Kurai vajag visu, tagad - tūlīt!

Rindas klājas pašas par sevi,
Doma dzen domu ātrāk par roku,
Neredzama spēka virzītas tiekot,
Tās rada dzejoli pašu no sevis...

No sevis radies, tas turpina dzīvot,
Pats savu dzīvi, ar autora vārdu,
Emocijām, dvēseli un autora sirdi,
Iekļautu, savās, neredzamajās rindās.

Spēkam, kurš rada, iedvesmu sūta,
Nav miesas un asiņu - cilvēka tēla,
Daudz augstāk tas stāv, pāri it visam,
Kas dzīvot, mīlēt, radīt autoram liek.
/Egils Dambis/