Vasara smaida pīpeņu ziedos,
Naktsvijoļu smaržā noreibis gaiss.
Veco pilsdrupu senajos mūros,
Baltās dāmas gars turpina klīst.

Teikas, nostāsti, šodiena kopā,
Baltās dāmas skumīgais smaids.
Kā agrāk tā pils vēsajās sienās,
Pēc mīļotā sava turpina saukt.

Vasaras smaidā noreibis gaiss,
Pīpenes ziedlapas virpuļo, krīt.
Jaunas meitenes cerību šaubās,
Vai liktenis viņai mīļoto lems?

Baltās dāmas skumīgais smaids,
Stāsta par likteni, ko veltīgi lūgt.
Gadsimtiem mīlu glabājot sirdī,
Tēls pilsdrupu sienās turpina klīst.

Vasara smaida pīpeņu ziedos,
Tāpat kā agrāk ir noreibis gaiss.
Nemainās tikai meiteņu sirdis,
Kurās mīlestība turpina plaukt.
/Egils Dambis/