Ar svētību baltu pret ienaidu saltu.
Ar degošu sirdi! Vai mani dzirdi?
Aizej pie tā, kuram ir auksti,
Kura smīnā ir paslēpies vaids.

Sasalusi mīlestība ir viņa naids,
Slēpta aiz cinisma drošajām bruņām.
Slēpjas asās lāstekās sevī,
Kuras vien asaru lietū var kust.

Aizej! Salauz nedrošo ledu!
Mīlestībā tavā lai plaisāt tas sāk.
Atbrīvo smīnā paslēpto vaidu,
Kas viņa sirdi važās tur ciet.

Sagrauj cinisma ienaidu salto,
Lāstekas asaru lietū lai kūst.
Svētību savu dāvini balto,
Lai viņa sirds atkal var just.

Nebaidies! Ej pie tā, kuram auksti.
Kura sirdi lāstekas klāj,
Kura mīlestība pārvērsta naidā,
Kurš netic, ka mīlēts var arī būt.
/Egils Dambis/