Tu iemācījies smieties caur asarām,
Vairs nerādīt savu salauzto sirdi nevienam,
Smieties pasaulei sejā, kaut sirdī plosījās vētra,
Neviens nevarēja pateikt kas esi, kāda esi, kas ir Tevī!


Kaut kas Tevī salūza, Tu atvēries, noticēji,
Vēlējies ticēt, cerēji, mīlēji, ilgojies, atdevi sevi,
Atdevi sevi visu, savām ilgām, aizturētam mīļumam,
Cilvēkam otram, iekšēji baidoties, bailēm piepildoties.


Un atkal Tu smējies, aizturētām asarām pasaulei sejā,
Sejā nodevībai, sabrukušiem sapņiem, izirušām cerībām,
Drebošām lūpām teici, ka viss ok, aizlūstot balsij, iekšēji raudot,
Apdziestot ugunij sevī sasalstot sirdij lielā aisberga gabalā.


Asaras bija beigušās, tikai uz iekšu kāda noritēja,
Smējies, smējies kā negudra un Tev bija vienalga,
Tavas pasaules vairs nebija, tikai tukšums, tikai bezdibenis,
Un Tavi smiekli, smiekli pasaulei, vienaldzībai un zudušai ticībai jebkam!
/Egils Dambis/


...tu smējies... caur asarām smējies... un teici, ka viss ir ok... lūpās drebēja vārdi kā pēdējā rudens lapa dreb skaudrajos rudens vējos... tu smējies, līdz aizlūza balss... vien mirkli vēl telpā šaudījās atbalss... pasaulē izbeidzās vārdi... izdzisa uguns tavā elpā... iestājās ledus laikmets aizturēto asaru kapsētā... kaut kur kāds smējās... bet tev bij vienalga... tava pasaule iegāzās bezdibenī... bet tu nez kāpēc paliki tepat... lai atkal raudātu un smietos?
/Gabriela/