Ceļmalas roze, putekļiem klāta, Vējā un lietū smaržot vēl spēj. Dāvinot sevi un mīlestību savu, Zinot, ka samīt to var arī kāds. Ceļmalas roze savādāk nevar, Smaržas valodā runāt kad sāk. Mīlestību dāvinot visu un sevi, Cik vien tās mazā sirsniņa spēj. Vējā un lietū, karstajā saulē, Spītīgi ceļmalā mežroze zied. Ne jau tik skaista kā dārza roze, Kurai kopšanā nav nekas liegts. Ceļmalas roze, putekļiem klāta, Smaržo, kā nespēj to vairāk neviens. Mazās sirsniņas mīlestības pilnībā, Zinot, ka samīt to var arī kāds. /Egils Dambis/​