Virs tavām krūtīm ziedošās avenes,
Nobaudīt sevi aicina, sauc.
Noglāstīt, noskūpstīt, ļauties un kļauties,
Tuvāk, tuvāk vēl tuvāk tak nāc.
Tavās lūpās ziedošās avenes,
Nobaudīt, nogaršot tā tik vien sauc.
Piekļauties, sakļauties vienotā skūpstā
Un aveņu smaržā kā atvarā grimt.
Tavā klēpī ziedošās avenes,
Neprātam ļauties pie sevis sauc.
Pazust ziedošo aveņu jūrā
Un kā vīnā no viņām reibt.
Tavā acu skatienā redzot,
Avenes kad tur uzziedēt sāk.
Salecas sirds nojautā, nojausmā,
Aveņu ziedēšanas laiks jau ir klāt.
/Egils Dambis/