Tu aizgāji taisni, es neceļu vējos,
Lai krustcelēs atkal satiktos mēs.
Pasaules klaidonis un meitene tiklā,
Kurai viss pareizos rāmīšos likts.

Krustceļu vidū uz brīdi stājām,
Jo sirdis mums abiem kā viena sit,
Deg vienā liesmā, dvēseļu tuvībā,
Kas aizmirst uz pasaules visu mums liek.

Kā kāršu namiņš jūk tavi rāmīši
Un izkūst mana klaidoņa sirds.
Lai paliktu abi mēs krusceļu vidū,
Viens otra skāvienos esot kā viens.

Atkal ir ceļš, tas turpinās vienmēr,
Kruscelēs palikt nevienam nav ļauts.
Tavs aiziet taisni, mans neceļu vējos,
Kas vienu no otra atkal mūs šķir.

Vai tiksimies vēlreiz krustcelēs abi,
To nezinām, zināt nevaram mēs.
Tu meitene tiklā, es pasaules klaidonis,
Kuriem tik līdzīgi abiem pukst sirds.
/Egils Dambis/