Nebeidzu mulst kailajos ziedos,
Kurus nav nokodis bargs ziemas sals.
Kupenās baltās un manos sapņos,
Tie smaržo, plaukst un nenosalst.

Nebeidzu mulst kā tie var smaržot,
Kailumā savā ziedēt un plaukt.
Kaut arī sapņos manos un domās,
Tie dzīvo vienmēr un nenosalst.

Aprautām lapām, šie kailie ziedi,
Kā mana sirds rūgtas asaras lej.
Nekrologu dzīvai mīlestībai lasot,
Un tai, kas gribēja lai viņa mirst.

Atkal un atkal mulstu par ziediem,
Kailumā savā kā tie var plaukt.
Kaut arī sapņos manos un domās,
Smaržot vienmēr un nenosalt.
/Egils Dambis/