Guļ sārta roze uz nošu lapas,
Dziesmas, ko dzejnieks veltījis viņai,
Kā atslēga zaudētai mīlestības dziesmai,
Kad dzeja plūda tikai vienīgi vienai.

Vienai, ko neprātā mīlēja dzejnieks,
Pats sadegdams viņai veltītās rindās,
Dzejā izlikdams sirdi, dvēseli savu,
Uz nošu lapas, sārta roze, ko sedz.

Mīlestības dziesminieks, tā ļaudis teica,
Nezinot, kā asiņo dzejnieka sirds,
Izkliedzot dzejā sirdi, dvēseli savu,
Tas izkliedz sāpi - sārtā roze to zina.

Guļ sārtā roze uz nošu lapas,
Dziesmas, ko dzejnieks veltījis viņai,
Pats sadegot sevī, apliecinot vēlreiz,
Ka mīlestība nevar beigties nekad.
/Egils Dambis/