Šis stāsts ir par negaisu un bargu krusu,
Par lietu un vēju, un saules krustu.
Par nakti un tumsu, par zvaigzni klusu,
Kas attīrot dvēseli mūžībā krīt.
Šis stāsts ir par cerībām, ilgām un sapņiem,
Par dzīvību, nāvi un likteņa sārtu.
Par elli un dievišķo, par svēto grēku,
Kas cilvēkam liek par cilvēku būt.
Šis stāsts ir par mīlestības vareno upi,
Par straumi, ko apturēt nevar nekas.
Par dvēseles tīrību un prāta spēlēm,
Kas dievišķi svētam traucē vēl būt.
Šis stāsts ir par klusumu cilvēkā pašā,
Kad dzirdama tikai vien dvēseles balss,
Par negaisa vētrām un zvaigzni klusu,
Kas attīrot cilvēku mūžībā krīt.
/Egils Dambis/