Februāra dienā stāvot sala spelgoņā,
Zem trīs zvaigznēm pieminekļa pakājē,
Veros sveces liesmas agonijas dejā,
Vientuļa asara nevilšus norit pār manu vaigu.

Piedod, māte - Piedod Latvija,
Piedod saviem dēliem,piedod savām meitām,
Piedod, Tēvzemi, ka noveduši esam,
Kad pašiem valoda mums zemē savā jāaizstāv.

Palīdzi atdzimt Nameja garam, strēlnieku degsmei,
Kuršu spītam, Zemgaļu nelokāmajam lepnumam,
Letgaļu skaudrumam, Sēļu nepiekāpībai,
Par savu zemi, savu brīvību stāvot un kaujās krītot.

Piedod Māte Latvija, kangarus, ka godā ceļam,
Bajārus, kas sava ķešas dēļ vairs netur cieņā zemi savu,
Pašu izdomātus likumus netur vairs nekādā vērtē ,
Kam - Viens likums, viena taisnība visiem, tukši vārdi vien.

Trīs zelta zvaigznēs augšup veroties klīst domas,
Cik brīvi paši savā zemē, saimnieki vai tiešām esam,
Vai kā marionetes aukliņās ko raustīt tikai kļūstam,
Kaklakungiem saviem, kurus varbūt rausta vēl kāds cits?
/Egils Dambis/