Es nevaru palikt un nevaru aiziet,
Kāds neredzams spēks mani vēl tur.
Spēks, kurš lika saiet mums kopā,
Kad ābeles zied un ievas birst...

Uzplauka jūtas, noziedot ievām,
Mīlestībai dzimstot vasaras vidū.
Par rudens salnām kūkoja dzeguze,
Kas, likās, pienākt nevar nekad.

Ziedi nosala ābelei rutīnas salnās,
Bez kopšanas vējā, novīstot jūtām.
Spēkam vēl saturot mūs abus kopā,
Kas lika ziedos mīlestībai dzimt.

Es nevaru palikt un nevaru aiziet,
Vienam trūkst spēka man ziedus glābt.
Vairs ābeles nezied, sen birušas ievas,
Kad rudens salnās mīlestība mirst...
/Egils Dambis/