Šķīst glāze pret grīdu, sarkanvīns līst,
Pēdējais valsis - muzikants kliedz.
Vēl iespēja viena kopā nodejot deju,
Kas to lai zina vai tāda būs rīt...

Pēdējais valsis, pēdējais skūpsts,
Nakts tumsā aiz loga sniegpārslas krīt.
Vēl mūzika spēlē, sarkanvīns līst,
Sajūtās iegrimis pāris dejā kad slīd...

Balle būs beigusies, mūzika klusīs,
Kāds nolieks galvu, pateiks - paldies!
Acu mirdzumā veroties, žņaudzoties sirdij,
Vientuļi aizejot vienam tumšajā naktī.

Krīt sniegpārslas baltas kā pēdējais valsis
No apgāztas glāzes vēl sarkanvīns līst.
Dziestot mirdzumam acīs parādās skumjas,
Ko nespēja svešinieks paņemt sev līdzi.

Tas sažņaugtu sirdi lēni gaist naktī,
Aizmirst nespējot vairāk šo pēdējo valsi,
Sirdī dzimušas jūtas, mirdzošās acis,
Kaut sniegpārslas krīt un sarkanvīns līst...
/Egils Dambis/