Ar vilkiem dejot tev patīk un iet,
Pret vēju, pret sauli un debesīs skriet,
Tālāk no mūriem un svētuļu sejām,
Kas nedzird, kā putni rītausmā dzied.

Tev pietiek ar brīvību un sevi pašu,
Un mīlestību, kura no tevis plūst.
Necerot, negaidot kādreiz vēl sajust,
Ka tevi mīlēs un iemīlēs kāds.

Tev ziediņš pļavā tuvāks par rozēm,
Kuras reiz sniedza tev viltvārdis kāds,
Apsolot mīlēt līdz mūža galam
Un, savu panākot, liekot tev ciest.

Zaudētas ticības ziedlapu vējā
Dabas bērns tevī joprojām ir dzīvs.
Nezāļu vainagu turot sev galvā,
Ar vilkiem tas dejo un debesīs skrien.
/Egils Dambis/