Nāci kā pērkons no skaidrām debesīm,
Aizskāri sirdi, lai tur paliktu vienmēr,
No pirmā skatiena, pieskāriena, glāsta,
Kā zibens spērienā manī sagriezās viss.

Viss bija Tevī, pēc kā ilgojos, cerēju,
Kā neticams sapnis vai pilnības tēls,
Sagriezās vēji saceļot negaisu sirdī,
Lai miera vairs nerastu pats it nekur.

Kas Tevi sūtījis, kāpēc Tu nāci,
Kā pērkons, kā zibens vasaras laikā,
Izgriezi sirdi, kā kabatu tukšu,
Lai aizmirst Tevi vairs nespētu nekad.

Ja atnāci, paliec - sirds kabata tukša,
Tā gaidīja Tevi ilgi jau sen,
Kā neticamu sapni vai pilnības tēlu,
Kuru uz ielas reiz satikt bija lemts.

No pirmā skatiena, pieskāriena, glāsta,
Sapratu - liktenis savu dāvanu sniedz,
Sargeņģeļiem abus mūs savedot kopā,
Sirds pilnības priekā, lai paliktu tur...
/Egils Dambis/