Izģērbta sirds, dvēsele kaila,
Visu apskatei izliktas raupjajā plaukstā.
Sirdspuksti strauji un dvēseles elpa
Cenšas kailumā savā ar pasauli runāt.

Pasmejas ļaudis, aizgriežot galvas,
Pārāk kož acīs šis neslēptais kailums.
Ieskatīties liekot kā spogulī sevī,
Sirds kailumā savā un dvēseles elpā.

Sirds muskulis pukst raupjajā plaukstā,
Pukstot savādu gaismu izstaro apkārt.
Kā dvēseles elpu vai patiesību kailu,
Kuru tik ļoti kādam negribas redzēt.

Vieglāk ir pasmieties, nocietināt sirdi,
Dvēseli ieslēgt drošākos mūros,
Bailēs no sāpēm, vilšanās rūgtuma,
Ja kailas tās izdomās pasaulē iet.

Izģērbta sirds, dvēsele kaila,
Visu apskatei izliktas raupjajā plaukstā,
Tās zin, kas ir sāpes, vilšanās rūgtums,
Bet citādi tās nevar mīlēt un just.
/Egils Dambis/