Bezdibenī krītu kā atvarā dziļā,
Skūpstos pazūd telpa un laiks,
No kailuma Tava aizraujas elpa,
Pie krūtīm baltajām pieglaužas vaigs.

Glāsti kā putenis ābeļu ziedos,
Nespējot rimties turpina glāstīt,
Pārklājot skūpstiem augumu kailo,
Aizmirsties aicina viņu sev līdzi.

Neprāts, saprāts, pirmatnējā dziņa,
Viss saplūdis vienā atvarā dziļā,
Ābeļziedu puteņu virpuļos griežot,
Kā skaidiņas aizrauj visumā līdzi.

Atelpa, ieelpa, apjukums, smaids,
Kas bija šis neprāts? - atgriežas laiks,
Kļūst maigāki skūpsti, lēnāki glāsti,
Lēni rimst putenis ābeļu ziedos...
/Egils Dambis/