Dvēseles mijkrēslis, salauzti sapņi,
Tūkstošiem lausku debesīs krīt.
Bez kādām cerībām, gaišuma sirdī,
Ka varētu būt kaut kas labāk rīt.

Dvēseles slāpēs, sirds moku sāpēs,
Sapņu lauskās tuksnesis dzied.
Par to, kas ir bijis, kas nebijis - aiziet,
Ko melni kraukļi paņem sev līdzi.

Viss jau ir bijis. Sapņi un cerības,
Mīlestība, ticība un naiva sirds.
Bez šaubu ēnas, dzidra kā avots,
Nezinot, ka tajā arī mēdz spļaut.

Asmeņiem asiem negantas nātres
Tagad kā balvu to sāpīgi grauž.
Tūkstošiem lauskās sabrūkot sapņiem,
Pāri skan visam dzeguzes balss.

Dvēseles mijkrēslis, ēna un tumsa,
Vai tāds ir šis sirdij ejamais ceļš?
Caur sapņu lauskām, turpinot mīlēt,
To nezina mīlestībā pukstošā sirds.
/Egils Dambis/