Neticu brīnumiem, radu tos pats,
Zinot, cik liels ir dievišķais spēks.
Par ticību runājot, neticu Dievam,
Jo zinu, ka blakus vienmēr viņš stāv.
Man nevajag baznīcu,kur slavēt vai lūgt,
Jo parunāt varam mēs arī tāpat,
Par visu - par dzīvi un vienkāršām lietām,
Par kurām runāt pieņemts pat nav.
Ja Dievs mani uzklausa, runā ar mani,
Tad daudzi saka, ka es esmu traks.
Ja reizē ar draudzi lūdzos vai slavēju,
Tad to par patiesu lūgšanu sauc.
Lai mani sauc par traku vai nelgu,
Brīnumus rada cilvēks vien pats.
Ar Augstāko runājot ik katru dienu,
Sadzirdēts sirdī vienmēr viņš būs.
/Egils Dambis/