Rokas no debesīm, mirdzoša lode,
Zeltainu gaismu izstaro, spīd.
Krīt manā saujā, atveras uzblaukst,
Purpura krāsas lotosa zieds.
Aizveras zieds, mirdzoša lode,
Caur manu sirdi un augumu skrien.
Skarot ik šūnu zeltainā gaismā,
Plaukstās uzzied lotosa zieds.
Pienbalta gaisma, varena straume,
Skalo un visam cauri man līst.
Lidz pašai zemei un atkal atpakaļ,
Un man negribot asaras birst.​

Aizveras zieds, mirdzoša lode,
Vizuļo plaukstās un debesīs skrien.
Atpakaļ roku pavērtās saujās,
Vietā, kur purpura lotosi dzimst.
/Egils Dambis/