Nakts tumsu sagaidot klavieres spēlē,
Kāds sniegavīrs ārā klausoties kūst,
Klavieru skaņās vientuļa meitene dzīvo,
Kad vakars vienai jau neciešams kļūst.

Klavieru skaņās virmo vakara gaiss,
Nošu lapas kā baloži lido no loga,
Pārklājot vīru skaņu smeldzē, tas kūst,
Iemīlot pianisti vēl neredzot to...

Tek asara sāļa klavieru taustiņus spiežot,
Nopil uz ceļiem meitenei kā lietus lāse,
Klavieru skaņās atmiņās grimstot,
Nezinot, ka ārā kāds sniegavīrs kūst.

Pianistes klavieru spēle, sniegavīrs ārā,
Nošu lapas logā reizē ar mūzikas skaņām,
Kā baloži balti izlido vakara tumsā,
Pārklājot atmiņas sniega pārslām, kas krīt.

Skumst meitene viena pie klavierēm sēžot,
Kūst sniegavīrs klausoties smeldzīgās skaņās,
Nošu lapas kā balti baloži aizlido naktī,
Reizē ar skaņām divas sirdis vientuļas gurst.
/Egils Dambis/