Pie Laika mātes došos izlūgties laiku,
Vēl dzīvot, radīt un mīlēt mazliet,
Izteikt sevi mīlestības dzejā,
Ar dvēseli plaukstā pasaulē iet.

Pasaule nesapratīs, to labi zinu,
Kā var savu sirdi un dvēseli dot.
Vienkārši tāpat to dāvājot citiem,
Lai tā varētu mazliet labāka kļūt.

Nav nozīmes tam, ko pasaule domās,
Svarīgs ir tas, ko es domāšu pats.
Par sevi, citiem un pasauli kopumā,
Attieksmi savu, kad laika vairs nav.
Egils Dambis