Nokratu dubļus un mestās nievas,
Kas tikai traucē tālāk man iet.
Nobaudīt visu no dzīves kausa,
Ko tas tukšots varētu sniegt.

Samaļu putekļos aprunas, baumas,
Kas prieka staru traucē man siet.
Dzīves burinieka brīvajā skrejā,
Mani kā enkurs noturot ciet.

Izkratu sirdi savu tik tīru,
Lai tajā vairāk nav nekas lieks.
Atmiņu sāpes un mirušie ziedi,
Kas tikai traucē tālāk man iet.

Paceļu cepuri sakot - Ardievu!,
Visam, kas mani grib turēt ciet.
Izbaudīt dzīvi, elpot un mīlēt,
Cerību putniem debesīs skriet.
/Egils Dambis/