Atbrīvo, atlaid mani no žņaugiem,
Mīlestības tavas ir man par daudz,
Neatņem brīvību vientuļam vilkam,
Kurš tavos valgos kā lamatās kauc.
Neliec lai vilks tev par šuneli kļūst,
Kam luncinot asti pašcieņa zūd.
Kas ēdot no rokas noglaudīt ļauj
Un smilkstot asti kājstarpē rauj.
Vilks brīvību ciena tavu un savu,
Un mīl tevi vairāk kā klēpju suns,
Viņš neskrien pakaļ ikkatrai kucei,
Kā dara to klēpja vai sētas suns.
Neatņem brīvību vientuļam vilkam,
Lai mīlestībā brīvi kvēlo tam sirds.
Neturi valgos un nežņaudz to mīlot,
Lai lamatas jūtot tam negribas kaukt.
Vilks vienmēr mīlēs vilceni savu
Un mīlestības baznīcu sirdī tai cels.
Uz altāra noliekot mežoņa dabu,
Par klēpju suni tas nekļūs nekad.