Vai zini, mīļā, sen jau vēlējos Tev pateikt,
Ne par mīlestību savu, ne par to cik mīļa esi man,
Cik man reizēm Tevis trūkst, cik ļoti Tevis slāpst,
Dienas tukšas liekas, Tevi blakus neredzot.

Ne par to es vēlos runāt, ne par svecēm saulrietā,
Vienmēr atrast Tevī varu, to, kas pašā tajā brīdī trūkst,
To, kā papildini mani, nepilnības manas izgaismo,
Liekot ielūkoties sevī, pašam sevi palabot.

Paldies sacīt vārdiem, mīlestībā teiktiem,
Par to, ka taisnību, man acīs pateikt mīlot vari,
Neliekuļo, esot pati, intrigas aiz sevis nevērpjot,
Pieņem manu ēnas pusi, pašu gaismā ietērpjot.

Parunāt par to, kāds kļūstu, Tevi cieņā mīlot,
Tevi cienot sevi mīlēt, cienīt sevi mācoties,
Saprast vērtības, kas pāri visam,
Paldies teikt ka blakus esi...
Mīlestībā, cieņā galvu noliecot!
Egils Dambis