Nupat piedzimu - laiks jau ir mirt,
Dzīve kā vilciens skrien, kā mirklis īss.
Varbūt ka neprātīgs, traks esmu bijis,
Ja vienā elpā esmu dzīvojis to...
Nu ceļā uz vārtiem ar eņģeli runāju,
Ar pavadoni, kurš man iedots ir līdzi.
Nav tuneļa, gaismas vai kaut kā cita,
Vien es un eņģelis - ceļabiedrs mans.
Kas ir aiz vārtiem, to nemāku teikt,-
Paradīze debesīs vai elles liesmas.
Eņģelis klusē, vien pietur man roku,
Jo taka nav plaša kā dzīves ceļš.
Ak, eņģeli, eņģeli, kur ejam mēs abi,
Vai gaida mani, bet varbūt ka Tevi?
Eņģelis paskatās manī un smaida,
Tu nesaproti vēl, ka abi esam viens...
/Egils Dambis/