Dienvidu krusts un Tava sirds,
Abi kā sapņi tāli man šķiet.
Līdz zvaigznei nenonākt man it nekad,
Sirds durvis Tavas neatvērt man.
Dienvidu krusts tuvāks man šķiet
Un debesis naktī kā Tava sirds.
To sajēgdams sēžu es jūras krastā,
Ar baltu rozi reibis mazliet.
Dienvidu krusts - nesasniegts sapnis,
Sirds Tava, kurai durvis ir ciet.
Vien balta roze šūpojas viļņos,
Ko izskalotu krastā varbūt ieraudzīs kāds.
Kad beidzies ir reibums, atveras acis,
Virs galvas debesīs Dienvidu krusts.
Bet kaut kur tālu pilsētas ielās,
To nezinot, strauji pukst Tava sirds.
/Egils Dambis/