Zvaigznītes mirdz, vēl arvien mirdz,
Nakts debesu kumeļu spožajā spalvā.
Lāsumo, laistās kā dimanti mazi,
Un reizēm no krēpēm lejup tās krīt.
Nokrīt uz zemes tās valgajā rasā,
Briljantos pārvēršas pirms uzaust rīts,
Atgriežas atpakaļ debesu zilgmē,
Nakts kumeļu spalvā atkal jau mirdz.
Zvaigznītes mirdz un reizēm krīt,
Noticot brīnumam laimīgs kāds kļūst.
Kumeļus redzot un briljantus rasā,
Dimantus naktī, kas debesīs mirdz.
Nakts kumeļi aizauļo, atausis rīts,
Zūd burvība debesu samtainā segā.
Bet brīnumi nezūd, tie blakus ik brīdi,
Vien noticot jāspēj ieraudzīt tos.
/Egils Dambis/