Vēja vijoles skaņās dejoja lapas
Sārtas un dzeltenas daudzkrāsu toņos.
Par godu rudenim pēdējo serenādi,
Kā atvadu tango pirms zemē tās krīt.
Lietus zvārguļi sitās ik logu rūtīs,
Kādam aiz kakla jautrā čardaša dejā.
Pret zemi krītot par godu rudenim,
Kā tamburīns vibrējot čigānietes rokā.
Dažādās izpausmēs atnācis rudens,
Līdz atnesot prieku, skumjas vai smeldzi.
Kā vēstnesis vasaras norieta dejai,
Un ieskaņa ziemas baltajam valsim.
Lietus blūzam skanot vēl lapas dejo,
Vēja parautas gaisā virpuļo, krīt.
Kā negudras dejojot savu pēdējo deju,
Pirms iestāsies ziema un viņas mirs.
/Egils Dambis/