Ar rētu sejā un smaidu sirdī,
Mīlestības ceļu ceļinieks iet.
Dvēseli turot atvērtā plaukstā,
Kuras gaismai seko pats līdz.
Nokrīt un ceļas, turpina iet,
Ceļu, kam beigu nav it nekad.
Ir tikai sākums iesācies sevī,
Mīlestības ceļu uzsākot iet.
Atvērtā plaukstā dvēseli turot,
Gaismai kā bākai sekojot līdz.
Ceļinieks aklos aicina mosties,
Mīlestības ceļu lai sāktu tie iet.
Aizvērtas acis, aizvērtas ausis,
Ceļinieka balsi nedzird neviens.
Zaudētā ticībā, cerībā, sapņos,
Bailes liedz ceļu uzsākt tiem iet.
Ar rētu sejā, skaudrajā vaigā,
Smaidu sirdī ko reti kurš redz.
Ceļinieks aiziet pats savu ceļu,
Pat ja krustā tāpēc tiks sists.
/Egils Dambis/