Raksti dzejniek, nebaidies rakstīt,
Par visu ko redzi un jūti sev apkārt,
Nav vajadzīgs medus, ko rīmdari rīmē,
Reizēm tas pārāk šķebināt sāk.

Nebaidies rakstīt par izjūtām savām,
Tu esi tikai cilvēks, kurš jūt - kā citi,
Par dvēseli savu un dievišķo apkārt,
Citu dvēselēm runāt caur rindām, kas nāk.

Par dzīvi rakstīt, tās patiesā būtībā,
Ne salkani skaistus plakātus ražot.
Bērt vārdus, kas ir un paliek vien vārdi,
Kā pieneņu pūkas kuri aizlido vējā.

Raksti ar sirdi, nebaidies rakstīt,
Varbūt kādam citam, spēs atvērties tā,
Centies būt vienmēr patiess pret sevi,
Teikt taisnību acīs, lai šķīst tur vai plīst!

Raksti dzejniek, tā sūtība Tava,
Caur rindām ar savu, citu dvēselēm runāt,
Uzburt sāpes, prieku vai mīlestības laimi,
Spējot no sirds to dāvināt citiem...
/Egils Dambis/