Nemeklē manī eņģeļa spārnus,
Mieru, kādu spēj tikai eņģelis nest.
Nemeklē asti, nagus un ragus,
Dēmoniskas izpriecas, ko nespēju dot.

Es tikai cilvēks, kas jūt kā Tu pati,
Ar gaismu un ēnu - visu kas manī,
Prieku, skumjām un mīlestību kvēli,
Kad eņģeļi raud, un dēmoni smej.

Nemeklē manī sevis izdomātu svēto,
Grēcinieku, kas kritis necelsies vairs.
Es tikai cilvēks ar savu pagātni, nākotni,
Un to, kas šobrīd esmu es pats.
/Egils Dambis/