Jau aizmirsis biju kā sāp,
Sirds liesmas ledus kad klāj.
Vēl reibstot vasaras vīnā,
Kas, liekas, nebeigsies nekad.

Reiz beidzas viss, arī vīns,
Un vasaras reibums kā mīts.
Kožot salnām skaistākos ziedus,
Ko sirdī esmu plaucējis es.

Sirds liesmas ledus tad klāj,
Un nereibst vairs vasaras vīns.
Viss izrādās bija tik sapnis,
Un reibums šis nebija īsts.

Jau aizmirsis biju kā sāp,
Kad nereibst vairs vasaras vīns.
Sirds liesmas ledus tad klāj.
Un izrādās sapnis nav īsts.
/Egils Dambis/