Man tevis pietrūkst! Joprojām pietrūkst.
Mainījies gadiem nav it nekas.
Sirds kvēlo un liesmo domās par tevi,
Nespējot mierā bez tevis būt.

Zinu, ka upe nu jau ir cita,
Un otrreiz iekāpt tajā nav lemts.
Tomēr mēs abi esam tie paši,
Un sirdis vienādi abiem mums pukst.

Man tevis pietrūkst! Vai mani dzirdi?
Kaut arī laiks abus mūs šķir.
Nespējot mieru rast savā sirdī,
Dzīve tukša bez tevis šķiet.

Ieskaties pati dziļi sev sirdī
Un pajautā tai: - Vai upe vēl plūst.
Varbūt ir vērts celt jaunu tiltu,
Kas abus kā krastus vienotu mūs.

Man tevis pietrūkst! Joprojām pietrūkst.
Upe sirdī joprojām man plūst.
Krāčaini strauja, degoša liesmās,
Nespējot mierā bez tevis būt.
/Egils Dambis/