Vientulības skavās, mīlestības slāpēs,
Kā ziedi bez veldzes cilvēki nīkst.
Pārpilno ielu pilsētu burzmā,
Nereti vieni tie dvēselē mirst.
Dvēseles kliedzieni, sirds asaru skumjas,
Vientulības jūrā kā kuģi grimst,
Bez savas ostas, piestātnes, krasta,
Pieredzes klintīs kā vraki šķīst.
Nedrošība, bailes, uzticēties, ticēt,
Vientulības bezdibenī liek cilvēkam krist,
Mīlestības slāpēs kā augam nīkstot,
Dvēseles dzīvam esot jau mirt.
Vientulības tīmeklis nolemtības zīmogu,
Mīlestībai virsū pirms laika liek.
Neļaujot noticēt plaukstošiem ziediem,
Ka sirdī tie atkal varētu dzimt.
/Egils Dambis/