Spītā sakniebtas lūpas,
Acīs kvēlo uguns un naids.
Tavas dvēseles mokas
Tāpat jau neredz neviens.
Nekad un nemūžam.Tu teici sev reiz,
Zinot, ka ticēt nevienam nav vērts.
Tomēr tu ticēji, cerēji, gāji
Mīlestībai pretī, ko solīja kāds.
Viss sākās un beidzās, kā jau reiz bijis,
Palika mieles, uguns un naids.
Pašai pret sevi un pasauli apkārt,
Vīriešiem, kuriem ticēt nav vērts.
Sakniebtas lūpas, dvēseles mokas,
Sāpoša sirds, uguns un naids.
Sauso acu asaru kanālus
Tāpat jau nezin un neredz neviens.
/Egils Dambis/