Aiz muguras draud un rūgti raud,
Skauģi kam pašu skaudība grauž.
Nespējot paciest kādu sev blakus,
Kas labāk par tiem, ko izdarīt var.
Kā asi dzelkšņi skaudība duras,
Skaistumu skauģim ieraudzīt liedz.
Meklējot darvu pat rozes smaržā,
Ja skauģa acīs par skaistu tā zied.
Akmenim smagam nospiežot sirdi
Aprunāt katru skauģi vien māk.
Nespējot uzlekt par dibenu augstāk,
Citus ar prieku tie nogremdēt sāk.
Sūdos esot pašiem līdz ausīm,
Nespēj tie vairāk pat savādāk,
Iedomu saulītes spožajos staros,
Sevi vien slavēt un citus liegt.
Ai, skauģi, skauģi noliegums jūsu,
Iedvesmo tikai uz priekšu iet.
Rozei turpināt ziedēt un smaržot
Skaudības mieles atstājot jums.
/Egils Dambis/