Manis vairs nav - ir tikai dzeja,
Atmiņu pēļos, ko izlasa kāds.
Priecīga, bēdīga, nešpetna reizēm,
Kāds reiz biju arī es pats.

Vējš manas pēdas izdzēsis smiltīs,
Vien kāda sirdī esmu vēl dzīvs.
Mīlestības pilnajā pārdomu dzejā,
Kāds reiz biju arī es pats.

Manis vairs nav - ir tikai atmiņas,
Skarbas un dziļas kā tumša nakts.
Izteiktas dzejā, tumsā un gaismā,
Kāds reiz biju arī es pats.

Caur lietus lāsēm spēju vēl runāt,
Mīlestības negaisu cilvēkos burt,
Nelokot muguru kritiķu priekšā,
Kāds reiz biju arī es pats.
/Egils Dambis/

P. S. Veltījums Mārtiņam Freimanim, Harijam Ozolam un citiem tai saulē aizgājušiem dzejniekiem