Ceļš maina mani, es mainu ceļu,
Ceļu, pa kuru turpinu iet.
Ik reizes krustcelēs nonākot atkal,
Izvēli izdarīt tas mani liek.
Katra diena ir krustcelēm pilna,
Izvēle tālāk kur gribu iet.
Stāvēt uz vietas arī ir izvēle,
Bet es tomēr turpinu iet.
Tikai uz priekšu, ceļoties, krītot,
Ceļš man savs ir jānoiet.
Krustceles vidū ievelkot elpu,
Izvēli izdarīt atkal tas liek.
Par ceļu kļūstu ejot šo ceļu,
Krustceles atstājot aiz sevis pats.
Izvēles izdarot pareizi, nepareizi,
Turpinu savu ceļu es iet
/Egils Dambis/