Nevēlos klusēt vienaldzības priekšā,
Un vietā, kur ļaudis viens otru nīst.
Nevēlos klusēt, kad sāp kādam citam,
Un palīdzēt nevēlas viņam neviens.

Nevēlos klusēt mīlestības priekšā,
Un, izjūtot viņu, tai neteikt - Paldies!
Nevēlos klusēt, kad cilvēcības vārdā,
Viens otram piedod un roku sniedz.

Nevēlos klusēt, kad apgriezta morāle,
Par dzīves normu kā tādu jau kļūst.
Nevēlos klusēt, kad klusēts ir gadiem
Par to, kas citiem un arī man sāp.

Nevēlos klusēt par visu to skaisto,
Ko cilvēks no sevis var otram dot.
Nevēlos klusēt par labajiem vārdiem,
Ko otram tik reti mēdzam mēs teikt.
/Egils Dambis/ 2012