Pret debesīm mestie plīstoši sapņi,
Atstāj vien asaras un smieklu skrandas,
Cerības, ilgas, vēl spārnu driskas.
Ar kurām gaisā netikt nekad.
Tepat uz zemes liek izdejot dienu,
Starp smiekliem, asarām un spārnu driskām,
Cerību ilgās satikt vēl kādu,
Kam sapņi kā putni pret zemi krīt.
Sadoties rokās sāpīgā smaidā,
Asaru rūgtumu lai neredz neviens,
Izdejot dienu, būt brīdi kopā,
Jo sapņus plīstošus neatgriezt vairs.
Varbūt tepat palikt uz zemes,
Dvēseles spārnos viens otru celt.
Par spīti sapņiem un spārnu driskām,
Ar kuriem debesīs netikt nekad?
Izdejot dienu divatā kopā,
Starp smieklu skrandām un asarām rūgtām,
Palīdzēt otram, iedot tam spārnus,
Jauni sapņi kuros var dzimt.
/Egils Dambis/