Kāpēc viss ir tā, ka nav man nekā,
Tik skumja smeldze un dzīve kaut kā.
Izrauta lapa likteņa gramatā,
Kurā sen izrakstīts esi un lieks.
Kāpēc viss ir tā, ka dzīve kaut kā,
Pa apli skrien un nav vairs nekā.
Cerības, sapņi, mīlas vai naida,
No kuriem jēgas tāpat vairāk nav.
Kāpēc viss ir tā, pa miglā kaut kā,
Kāds piedzimst, kāds mirst un nav it nekā,
Vien tukšums bez saules un arī ēnas,
Dzīvē, kur izrādās esi tu lieks.
Kāpēc viss ir tā, ka nav vairs nekā,
Pa roku galam tikai kaut kā.
Bez smaida sejā, vien masku skrejā,
Kuras pat negribas noraut vairs nost.
Kāpēc viss ir tā?
/Egils Dambis/