Noķeršu vēju, siešu tev matos,
Dzirkstošus smieklus dāvāšu tev.
Lūgšu uz vienu pavasara deju,
Uzrakstot tev visskaistāko dzeju.

Saules staru tev iepīšu matos,
Zeltā, lai zaigojot tas tevī mirdz.
Ja nāksi dejot pavasara deju,
Smaržot ziedi vairs nenorims.

Uzplauks tie manā un tavā sirdī,
Matos tavos kad spēlēsies vējš.
Pavasara dejā un skaistā dzejā,
Mīlestības stari lai vienotu mūs.
/Egils Dambis/