Alfa kurss Latvijā

Grēkatziņa (otrais vakars)

„Kādi grēki tad man būtu jānožēlo, mācītāja Kungs?” jautā vīrs pirms grēksūdzes mācītājam. „Katru vakaru tieši deviņos es eju gulēt. Es nepārkāpju laulību, es nedzeru, nezogu, es nedaru pat mušai pāri un katru svētdienu eju uz dievkalpojumu.” „Labi, mans dēls, bet diemžēl tas mainīsies, kad tu izkļūsi no šejienes,” vīrieša dialogu pārtrauc cietuma kapelāns.

Dievišķais golfs (trešais vakars)

Mozus, kāds vecs vīrs un Jēzus spēlē golfu. Mozus izdara pirmo sitienu. Viņš slikti trāpa pa bumbiņu, un šķiet, ka tā ielidos dīķi. Tad Mozus paceļ nūju, ūdens pāršķeļas uz pusēm, bumbiņa izripo cauri pa sausumu un nonāk atkal zālājā. „Labs sitiens,” atzinīgi saka Jēzus.

Jēzus sit pa bumbiņu ar veiklu perfekciju. Bumbiņa apstājas tikai dažus centimetrus no bedrītes. „Labs sitiens!” saka vecais vīrs.

Tad vecais vīrs sit savu bumbiņu. Viņam notrīc roka, un tas noved pie tā, ka bumbiņa trāpa pa netālu augošu koku. Tad no koka izlec vāverīte, paķer bumbiņu un skrien prom. Tad no koka nolaižas ērglis, satver vāveri ar visu bumbiņu un lido prom. Šādi lidojot, vāvere palaiž vaļā bumbiņu, un tā iekrīt tieši bedrītē. Tad Jēzus pagriežas pret veco vīru, uzsit viņam pa plecu un saka: „Labs sitiens, papu!”

(Morāle. Daudzi no mums domā, ka Dievs ir vecs vīrs, un neuzticas, ka visa pasaule un mana dzīve ir Viņa rokās. Ja kādam ir tāds uzskats, tas traucē viņam augt ticībā.)

Lūgšanas uzklausīšana (piektais vakars)

„Tas, ko stāstīšu, patiešām reiz notika ar kādu mācītāju. Kādam mācītājam reiz bija kaķis. Lai kaķim nekas nenotiktu, kamēr mācītājs ir ceļā, viņš kaķi vienmēr turēja istabā. Bet kādu dienu tas notika – logs bija atvērts, un kaķis izmuka laukā. Mācītājs izmisis meklēja kaķi un beigās atrada to sēžam kādā kokā. Augšā viņš bija uzrāpies, bet lejā vairs nespēja tikt. Tad mācītājam radās ideja, kā viņš varētu glābt kaķi. Viņš aizgāja uz garāžu, izbrauca no tās laukā savu veco folksvāgena vabolīti, piebrauca ar to pie koka, apsēja kokam resnu virvi un lēnām brauca prom. Koks lēnām noliecās pie zemes. Bet, kad bija tik tālu, ka kaķis jau varētu nolēkt no koka, pēkšņi virve pārtrūka, un kaķis aizlidoja prom debesīs. Mācītājs bija bēdīgs, cik vien bēdīgs var būt. Viņa mīļotais kaķis!

Nākošajā dienā, vēl arvien bēdīgs, mācītājs iet iepirkties. Savās domās iegrimis, viņš klejo gar veikalu plauktiem, bet tad ierauga Bērziņas kundzi, uzticamu draudzes locekli. Un skatās, ka viņa stāv pie dzīvnieku pārtikas plauktiem! Bet viņai taču nav mājdzīvnieka! Mazliet nedroši viņš jautā Bērziņas kundzei: „Jums taču nav mājdzīvnieka?” Un kundze atbild: „Mācītāja kungs, jūs neticēsiet, kas vakar notika mūsu mājās! Es vakar kopā ar savu mazo meitiņu sēdēju dārzā. Un tad viņa teica, kā vienmēr: „Mammu, es tā gribētu kaķīti!” Es viņai paskaidroju, kādēļ tas nav iespējams. Tad viņa sacīja: „Es lūgšu mīļo Dieviņu, lai Viņš man atsūta kaķīti. Un tad viņa salika rociņas un lūdza, un, mācītāja kungs, jūs neticēsiet, kas notika! No debesīm nokrita kaķis, tieši pie mūsu mājas! Mācītāja kungs, jūs nemaz nevarat iedomāties, kā tas ir ietekmējis mūsu lūgšanu dzīvi!””

Labā feja (sestais vakars)

(Šo joku labāk lai stāsta kāda sieviete.)

Kāds vīrs makšķerē. Un tad viņam kaut kas uzķeras uz āķa, bet viņš izvelk tikai vecu pudeli. Vīlies, bet arī ziņkārīgs, viņš izvelk korķi. Tā kā tā ir veca pudele, tad tas neaizņem daudz laika. Un tad parādās mazs mākonītis. Pārsteigtais makšķernieks redz, ka no mākonīša izveidojas tēls. „Es esmu feja! Tu mani atbrīvoji! Tagad tu vari vēlēties kādu vēlēšanos!” Kad makšķernieks atkal ir spējīgs runāt, viņš saka: „Paldies par piedāvājumu, bet es pašlaik esmu tiešām laimīgs!” Tad feja kļūst dusmīga un saka: „Nē, tā tas nevar būt! Jums ir kaut kas jāvēlas. Obligāti!” Tad vīrs pārdomā un saka: „Labi. Es vienmēr esmu gribējis redzēt Ameriku, bet man ir bailes lidot un uz jūras man vienmēr piemetas jūras slimība. Vai tu nevarētu uzbūvēt autobāni uz Ameriku?” Un feja atbild: „Labi, ka jums ir vēlēšanās, bet es to diemžēl nevaru piepildīt. Tas man ir pārāk grūti, jo es esmu tikai maza feja. Vai jums nav vēl kāda cita vēlēšanās?” Makšķernieks mazliet saskaišas, bet pārdomā, un tad saka: „Kaut ko es esmu vēlējies jau ilgu laiku – es vēlētos saprast sievietes.” Feja nopūšas: „Kādam tam autobānim jābūt? Ar četrām joslām, vai ar sešām?”

 

Pastnieka joks

Jauns pāris, kurš viens otru ļoti mīl. Bet kādu dienu viņam jādodas uz ārzemēm darba lietās, uz gadu. Viņa ir šokā. „Ko gan man tagad darīt?” Viņš apsola rakstīt katru dienu. Tas viņu nomierina, un viņa piekrīt. Tad viņš sakravā savu koferi, paņem līdzi 365 pastkartes – katrai dienai pa vienai. Tikko viņš ieradies, tā uzraksta pirmo pastkarti: „Manu dārgumiņ, es tevi mīlu! Un tu man pietrūksti jau tagad… utt.” Arī nākošajā dienā viņš atrod laiku, lai uzrakstītu pāris rindiņas, un tā katru dienu. Un tā visu gadu. Viņš patiešām to bija paveicis – rakstīja draudzenei katru dienu! Neticami! Un pēdējā dienā viņš izņem pastkarti no kofera, uzraksta pēdējo ziņu, un laimīgs dodas mājup. Nonācis mājās, viņš uzreiz sēžas auto un brauc uz savas mīļotās māju. Viņš ir paņēmis līdzi sarkanu rozi un zvana pie durvīm. Durvis atver meitenes māte. Kad viņa ierauga jauno vīrieti, viņu pārņem izbailes. „Labdien, es labprāt vēlētos satikt savu draudzeni. Vai viņa ir mājās?” Māte ievelk elpu un saka: „Vai jūs nezinājāt? Aaa. Ee… Mana meita, viņa apprecējās pirms četriem mēnešiem!” Vīrietis ir bezgalīgi pārsteigts, vispirms viņam trūkst vārdu, un tad viņš saka: „Bet, bet… es taču viņai rakstīju katru dienu! Kuru tad viņa apprecēja?” Un māte atbild: „Mūsu pastnieku!”

(Stāsta morāle. Svarīgas ir personiskas attiecības! Nepietiek tikai lasīt par kādu vai saņemt viņa vēstules, cilvēku vajag arī satikt, un tad veidosies attiecības.)

Jociņš Laulāto kursam

Kāds pavecs vīrs no Madonas zvana savam dēlam, kurš ir Īrijā, un saka: "Kā es negribu sabojāt tev omu! Bet man jāpaziņo, ka mēs ar tavu māti šķiramies! Četrdesmit pieci nožēlojami gadi! Vienreiz pietiek!"
"Tēt, ko tu runā?!" kliedz dēls.
"Mēs vairs nevaram izturēt viens otru," saka vecais vīrs.
"Mēs viens otram esam noriebušies, un man ir noriebies par to runāt, tāpēc piezvani savai māsai Anglijā un pasaki viņai pats."
Dēls izmisumā zvana māsai, kas otrā galā uzsprāgst. "Lai nemaz nedomā, ka šķirsies," viņa bļauj, "es visu nokārtošu!"
Viņa nekavējoties zvana uz Madonu un kliedz uz veco: "Tu NEŠĶIRSIES. Neko nedari, kamēr es neatbraukšu. Es tūlīt atzvanīšu brālim, un mēs abi rīt būsim klāt. Līdz tam NEKO NEDARI, DZIRDI MANI?!" un noliek klausuli.
Vecais vīrs arī noliek klausuli, pagriežas pret sievu un saka: "Ļoti labi. Šogad ģimene Ziemassvētkos būs kopā. Un viņi paši maksās par biļetēm!"