(Pēc Rīgas-Daugavpils dzelzceļa pasūtījuma Gločestras vagonu rūpnīcas darbnīcās Rīgā 1872. gadā izgatavots segtais vagons.)

Līdz ar jaunu dzelzceļu būvniecību Latvijas teritorijā un tās pierobežā, radās nepieciešamība pēc ievērojama ritošā sastāva daudzuma. Ja tvaika lokomotīves bija iespējams izgatavot tikai speciālās, īpaši labi aprīkotās rūpnīcās, kurās tika nodarbināts kvalificēts personāls, vagonus varēja ražot arī jau eksistējošu ārvalstu rūpnīcu filiālēs, kuras varēja atvērt uz vietas Latvijas teritorijā bez iepriekšējas sagatavošanās. Vagonu konstrukcija bija salīdzinoši vienkārša, un pieredzējušu darbinieku uzraudzībā tos salikt no atsevišķām, ārvalstīs izgatavotām, detaļām teorētiski varēja arī maz pieredzējušas personas. Tas viennozīmīgi bija ekonomiski izdevīgi, jo par gatava vagona ievešanu bija jāmaksā arī ievedmuita.