*** Pirmais saulstars caur svaigiem pumpuriem krīt, Uz tava maigā pleca sēžu es. Apstāsies pulkstenis vecais, ar to mirklis šis Un saredzams būs tikai siluets. Atplaukst sirdis un tās pavasara vējiem ļaujas Mans trauslums skaisti gulstas tevī. Acis never ciet un atceries mūs klusi šajā vietā, Nezinu kāpēc ir liktens mums tik devīgs. Dzīve dzirkstoša, es nedaudz apmulstu Un tavos pieskārienos pazūdu. Saprotu, ceļš vēl nebūt nav pusē. Viss tikai iesācies. Bez kartes un bez maldinošām ceļa norādēm, Vien es un tu pa saules pēdām. Pat nejutām, ka soli attālāk no abiem mums Laiks atsākās un aizmirsa par rētām. Jans Ikes 12.maijs